čau, draugi

Es zinu, ka esmu aizmāršīga, dažreiz asa pret jums un pavisam noteikti pārāk bieži aizmirstu, ka jūs visi mani tik ļoti mīlat. :) iespējams, es neceļu telefonu laikā un jums tas besī, es neatbildu uz tām sms uz kurām es negribu atbildēt. Es dažreiz esmu pats sliktākais draugs pasaulē, bet es zinu, ka ik viens, kuru es pazīstu kā savu draugu, ik viens, kuru es saucu par savu draugu, es zinu, ka jūs man esat doti, lai kaut ko iemācītu. Jūs man esat doti, lai saprastu cik svarīgi ir līdzcilvēki. Es varu uz jums paļauties pat tad, kad esmu pati jūs piekāsusi, jo jūs man esat paši labāki, mīļākie, draudzīgākie un pavisam notiekti smieklīgākie un dīvainākie draugi visā pasaulē. Paldies, ka jūs man esat. :)

Hi five

Bāc, tik ilgi neko neesmu rakstījusi. Tas tāpēc, ka biju ļoti aizņemta, gandrīz katru vakaru mācības, un tad, kad nebija mācības, bija atpūta, kura noteikti nenotika pie datora. Tie tuvākie jau zin kā man iet. Nu tad kā man iet?- Man iet ideāli, rullēju vaļā pa dzīvi, bliežu pāri bēdām un apstājos pie prieka un laimes mirkļiem. Bija daudz eksāmenu, stress nogurums, bet viss kārtībā. Mani satiekot vēl aizvien varēsiet ieraudzīt to dzīvespriecīgo un atvērto meiteni kādu būsiet gaidījuši. :)

Tad nu uz tikšanos. :)

Mani ir, man ir, ko jums pastāstīt.

Šī gada Lieldienu brīvdienas- labas, bet es nedaudz piemirsu kāpēc tās tiek svinētas? Par to es sevi nosodu, es no vienas puses nožēloju, ka vairāk laika nepievērsos tam visam un nepadomāju par to, bet no otras puses- kas bijis bijis, neko nevar darīt, nākošgad iespējams padomāšu. :)
Labi, bet ne par to.
Sēdēju twitterii un manī pavisam nejauši atkal ieslīdēja tā sajūta. Tā brīnišķīgā sajūta- lasot grāmatas vai vienkārši aizverot acis un fantazējot. Zini, kā tas ir? Zini, cik tas ir jauki, ka tu patiesi uz dažām minūtē, kaut vai uz dažām sekundēm vari pieņemt par īstenību sev vēlamo, tu vari izfantazēt visu ko jebkad esi vēlējies. Uz brīdi tu vari būt vienalga kur. Un ja es varētu, es visu laiku fantazētu, man nepatīk tā sajūta, kad es pamostos no tā visa. man nepatīk atgriezties realitātē. šajā skarbajā, nogurdinošajā, un pavisam noteikti, pelēkajā ikdienā.
Tātad ar visu šo es jums gribēju pateikt, ka atkal no jauna lasīšu grāmatu "Romeo un Džuljeta". Man patiik. tā ir viena no grāmatām, kurā es ieslīkstu. Es patiesi sajūsminos par katru rindiņu, kas tur ir uzrakstīta. Es dzīvoju tai līdz, es jūtu tai līdz. Tā ir mana grāmata. pavisam noteikti, pagaidām es nevienu tik pat labu grāmatu neesmu atradusi. nezinu, vai vispār vēl kaut kur tāda ir. Tāda kuru es varu lasīt nezincik reizes pēc kārtas un raudāt atkal no jauna.

kas i, koooo?

Ziniet, es šeit blogu rakstīju ilgi, visu laiku dzēšot nost un rakstot pa jaunu. Tagad esmu nonākusi pie secinājuma, ka man pagaidām te nav ko rakstīt, man nav ko jums stāstīt un parādīt. Turiet par mani īkšķus. Sāku dziedāt 2 koros, nav viegli, balss ir galīgā dirsā, bet es turos, es varēšu, un vispār, man 6dien skate un pēc tam baļļuks ar cantusu+ dāņiem+ lietuviešiem, ceru, ka būs bildes ko jums parādīt, tad varbūt arī šeit kaut ko jēdzīgu uzrakstīšu, bet pagaidām Attttaaaaaa. :*

Nu ko, mīļie.

Visa kā ir par daudz, bet es nesūdzos, man patīk krāsaina dzīve. man patīk, ja viss kas ar mani notiek, notiek tā spilgti un kārtīgi. Pēdējo reizi, kad šeit kaut ko rakstīju, tas bija drūmi un pavisma noteikti negatīvi. Nē, šis raksts tāds nebūs, nepavisam ne.

Tātad pirms kāda laika, īsti neatceros kad, bija ar madaru sarunāts dziedāt duetu pie viņas, tas izvērtās samērā lielā ballītē. Liku kaķiem slazdus, pēc tam pati viņus apēdu. Vienu vārdu sakot, jau atkal man ar manām dirsējistabiņas meitenēm ir labi. :) Un šito rakstot, man atmiņa iešāvās mana un mammas saruna- Tās kora meitenes jau tev tādas labas draudzenes, un laikam jau viņas tev paliks tādas arī tad, kad jūs izšķirieties un nebūsiet dienu dienā kopā. Un jā, es patiesi varu teikt- Mēs katrs esam kā Ansītis un Grietiņa, katrs aiz sevis atstājam pēdas kā maizes drupačas un akmentiņus. Dažš atstāj dziļākas, cits viegliņām pārskrien pāri un nekādas īpašas atmiņas nepaliek, ir arī tādi, kuri manī izraisa dusmas un vienīgi negatīvas emocijas. Tad nu meitenes ziniet, jūs man atstāsiet tās dziļākās un labākās pēdas, es nezinu kā es varētu jūs aizmirst. Vecumdienās mazbērniem varēšu stāstīt kādas stūulbības ar jums kopā ir darītas. :D

Vēl kaut kad ar Madrau korī pārsmējāmies. un es pat īsti neatceros par ko, jo nu galu galā, kāda starpība par ko, ka tik jautri. Atceries? Un paldies par labajām emocijām.

Pagājušās nedēļas brīvdienās sadrīju muļķības, ir bišķiņ kauns, bet nekas, būs ko atcerēties. :D Tomēr, bija labi. :0

un katrā ziņā šodien ir nepārspējama. :D Aerobikas festivāls, vakara mierīgā pastaiga ar draudzenēm, volejbols, florbols, ahhh, visa kā tik daudz.

Es tiešām katram novēlu, lai jums ir tieši tādi draugi kā man, jo man viņi ir paši labākie. Katrs savādāks, bet visus viņus vieno viena lieta. es nezinu kas, iespējams, ka tie ir smiekli, jautrība, labs garastāvoklis. Nezinu, bet centīšos to noskaidrot. Es gribu, lai viss ir vēl spilgtāk, lai viss ir vēl krāsaināk, jo nāk pavasaris un putniņi pārojās. KOOO? :d kāds sakars. lani, es eju gulēt čau. :*

"Tad nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība,"

Es nezinu kas notiek. ir tik ļoti dīvaini. Šī nedēļa iesākās interesanti, varbūt arī šis vārds interesanti ir pie visa vainīgs? Parasti es neticu tādām blēņām kā "Kā gadu iesāksi, tā pavadīsi" vai " kā nedēļu iesāksi tā pavadīsi", bet varbūt man tomēr vajadzētu ticēt? es pat nezinu, kas pie šī visa ir vainīgs. patiesi. laikam jau es pati, es pati, neglābjami stūlbā un bērnišķīgā laura. Bet ziniet tā nebūt nav. ārēji es esmu priecīga un man vienmēr viss ir ideāli, bet vai jūs kādreiz esat centušies ielūkoties aiz tās perfektās maskas? vai esat mēģinājuši mani saprast? vai esat kaut reizi iedziļinājušies manis teiktajā? Ja varat kaut uz vienu no šiem jautājumiem atbildēt ar jā, tad sapratīsies, ko es te cenšos uzrakstīt. šovakar liekas, ka visa zeme zem kājām ir sagruvusi, bet es ceru, ka rīts nesis jaunas krāsas un viss būs daudz gaišāks un mierīgāks, nekā tagad tas ir. es gribu, lai jūs redzat kāda es esmu patiesībā. es gribu kaut vienu dienu noņemt savus, visiem tik pierastos, smieklus un es gribu, lai jūs redzat kāda es esmu. nelabojama romantiķe, es tik ļoti ātri visiem atklājos, mani var lasīt viegli, kā atvēru grāmatu. ja jums kaut ko vajag zināt, paprasiet, es pateikšu. es uzticos svešiniekiem labāk nekā draugiem, es nezinu kāpēc. es gribu mainīt sevi un tajā pašā laikaā atstāt visu kā ir. šodienas notikums pierāda to, ka man draugi ir svarīgāki par svešiem, zināmiem, bet tomēr tik nesasniedzamiem, cilvēkiem. es esmu uzticīga, kā suns savam saimniekam un es zinu, ja es uzticēšo, arī man uzticēsies.

gaidiet, tā diena drīz pienāks, kad es pametīšu visu, kas man ir svarīgs un beidzot pieķeršos bezsvarīgajam. es pametīšu visu, kas man dārgs, bet neuztraucieties, es netaisos pazust, es vienkārši gribu likt sev saprast cik ļoti svarīgi ir būt kopā ar visiem sev mīļajiem, būt kopā ar visiem sev dārgajiem cilvēkiem. rakstot šo visu te, man nobira pāris asaras, es nezinu kāpēc, bet man ir labi, man ir labi, es samierinos ar to, ko es daru, kas esmu un par ko es kļūstu. Man ir labi, jo man esat jūs. paši labākie, atbalstiet mani un uztarat manā sejā šos dabīgo smieklus. man ir labi ar jums.

Lec, tev jālec man līdz.

Vakar brālēnam palika 7 gadi. Ballīte sākās 18:00, bet es varēju tikt tikai uz 20:00. nu jūs jau saprotat, 5dienas koris, vēl dāvana jāsameklē. Visāda lietas jāizdara. BET tas nav pats galvenais, kas vakar man lika tik ļoti priecāties. Aizgāju pie Mārtiņa un viņa acīs bija tik neviltots prieks, ka esmu ieradusies. Viņš bija tik patiesi laimīgs. To pat nevar izteikt, cik tā ir laba sajūta, kad saproti, ka kādam tu nozīmē tik daudz. Kaut vai tas ir 7gadīgs puika. tā ir brīnišķīga sajūta, patiesi.

Tad nu es paspēlējos ar viņu, safočējos un tad jau man bija laiks iet prom. Visāda lietiņas pilsētā jādara. :)

Bet man r jāpasaka viens liels paldies. Atceries kā mēs 3dien korī smējāmies, atceries kā lēkājām tajā dziesmā, atceries, cik mums bija jautri? Un , ja godīgī, man patīk tādi mēģinājumi, kad mums bļauj virsū par to, ka nevaram savākties. atceries, ko sarunājām par visādām muļķībām, kad iesim pie rozītes? Tik daudz atmiņu, un tik daudz, kas jāpaveic. PALDIES, TEV! Tu pati saproti par ko, to nevar uzrakstīt, bet zinu, ka tās noteikti bija pozitīvākās-debīlākās atmiņas šajā nedēļā. :))

Sveikii. :) Kā iet? Kāda tev bija šodiena?

Man bija silti un pavasarīgi. :) šodien ārā laiks nebija pārāk silts, bet man vienalga, pēdējās dienas par to vien domāju kā: nu tad beidzot, pavasaris ir klāt, un šoreiz laikam uz palikšanu.

Ja jau pavasaris, tad arī vasaru, un lai kā arī negribētos pēc tam rudens un ziema. un tā visu laiku. Bet jādzīvot šodienai.

ar mani notiek visādas dažādas lietiņas, kuras ir grūti izskaidrot. Tieši šo lietiņu dēļ, mājās varu palikt visu atlikušo nedēļu. Tad nu mājās sēdēju un daudz ko pārdomāju.

Un vispār, man ir jautājumi Madarai, bet to vēlāk. :)

mana bērnība. ahhh, tas jaukais laiks. es laikam nekad neaizmirsīšu.

Vasarā līdz vēlai naktij skrējam pa kaut kādām pļavām un pašiem bija jautri jau dēļ tā vien, ka skrienam. šausmīgi. skrējiens pēc narcisēm, abolu zagšana. Es laikam nekad neaizmirsīšu kā Raivis un Klinta tēloja, ka māk lasīt mākoņos. Un mēs arī ticējām. :D Un smilšu jūra @aplis. un tad bija tādi vakar, kad iznāca uz apļa arī Mārtiņš un Una, Ilāna. dažreiz atnāca arī Sabīne un Agneta. Tad mums bija tāda ballīte. visi sēdējām uz tā betona bluķa, grauzām semkas un smējāmies par galīgi nesmieklīgiem jokiem. Bet visa tā atmosfēra, kas tur bija. Pagājušajā vasarā bija doma vienu vakaru atkal sapulcināt visus, bet nekas neizdevās. tagad jau katram savas ģēlas, savi darbi darāmi, katram savi draugi un ballītes uz kurām iet. Es zinu, ka manas atmiņas man neviens nevarēs atņemt, bet šodien es gribu lai tās nav tikai atmiņas. es gribētu lai tas viss notiek atkal. UN kā mēs piesējām Raivi pie koka spēlē "paroles". :D

Mēs ar Karlīnu dažreiz 6dienu vakaros sazvanamies un tad es eju pie viņas un kādu kolas glazīti, parunājam. Gandrīz vienmēr mums sanāk aizrunāties līdz tai tēmai: Atceries kā bija tad...

es atceros kaut ko tādu, ko viņa vispār neatceras un viņa atceras kaut ko tādu, ko es vispār neatceros. Ir tik jauki par to parunāt un atkal visu atcerēties.

atceros, kā man Karlīna stāstīja, ka pagājušajā vasarā, Raivis un Klinta satikušies un izdomājuši, ka ies pie Klintas. (tālu jau jāiet. pāri ielai. :D) Bet nu tā viņš aizgājis un šis vakara noslēgums beidzās 06:00 no rīta ar visādām debīlībām. :D No kaut kādas pļavas tika atvilkta piekabe, mūsu kādreizējais bunkurs "BU28" mētājās uz ielas. nu pareizāk sakot. visa iela bija at lieliem kokiem un mizām. Uz mazā radio visu nakti skanēja essential klubņiki. to visu iedomājoties. :d aaa. :D viņi taču ir debīli. Abi divi vienkārši visu laiku smejas. :D

aiii, es taču aizmirsu pastāstīt kā gājām uz kino. Mēs bijām tik daudzi. nu kādi 7 noteikti. tad nu aizgājām uz to veco kinīti, sasēdāmies visi rindā un skatījāmies "Gredzenu pavēlnieks". Jā, interesanta filma. :D Es sēdēju blakus Raivim, viņš teica, ka es aizmigu. es pati neko no filmas neatceros, taka es viņam arī ticu. tad mēs visa banda nācām mājās. Atkal visi smejās, jautri, jautri. :D

Bet nu ar šo visu blogu es jums gribēju pateikt, ka es mīlu to, kas man ir palicis aiz muguras un ceru uz tik pat interesantu nākotni. :) čū-ūss. :):*

si sol siiii do re mi faa re si, si mi sooool, si mi sol fa re siii

čau, pēdējā laikā man vairāki draugi prasījuši: Kas tad noticis ar tavu blogu? Mana atbilde: Es nezinu, man laikam vienkārši vēl nav par ko rakstīt tā īsti, bet gaidiet, būs!! :) Nu tad ir pienākusi tā diena, kad man ir par ko rakstīt. Jau kādas 2 nedēļas kāds man katru dienu atgādina kaut ko par Cantusu. (jā, es zinu, šitāds ieraksts par cantusu ir visām meitenēm, kas tur dzied un raksta blogu) vēl vakar, kāds man ne tik labi pazīstams prasīja: nu kā tad ir, tev patīk tur iet vai nē? un tajā mirklī es aizdomājos par pašu, pašu sākumu. Es atbildēju negaidīti patiesi: Kad biju pavisam maza man patika, tad pa visu bija laiks, ka sēdēju pie klavierēm ar asarām acīs un centos kaut ko iemācīties, bet tagad jau laikam man atkal tas viss patīk. :)

esot cilvēki, kam mūzikas skola ir kā dzīves veids. Laikam jau tā arī ir.

Pirms kāda gada man bija ritīga rutīna ar ikdienu, 7 celties, skola, mūzikas skola, mājas darbi, gulēt. un tā katru dienu. varbūt izņēmumi bija, ja kaut kur bija kāds eksāmens, bet pārsvarā visu laiku viens un tas pats, nogurdinoši, vaine?

Tad es izlasīju montiņas blogu, tas bija nesen(šo vārdu var lasīt no abām pusēm. :D )

http://montab.blogspot.com/2011/02/ikdiena.html (ceru, ka viņa nebūs dusmīga, ka bišķin pareklamēju) Un tagad izlasiet februāra ierakstu ar nosaukumu "bet man ir šī diena, kuru nodzīvot ar prieku bez steigas". Nu, kā tad ir, sagribējās iet mūzikas skolā? :D

mainījās visi uzskati, uz klavieru stundām es eju ar tādu prieku kā vēl nekad, pie rozītes aahhhh, tā ir vienkārši bauda, izbaudu katru man uzkliegto vārdu. :d

kā jau jūs zināt, mana specialitāte ir dziedāšana. tas nozīmē, ka gandrīz katru dienu pie rozītes kabinetā es pavadu ĻOTI daudz laika. Tas viss tur tiešām netiek pavadīts veltīgi. Gan es, gan rozīte manis pilnveidošanā iegulda ļoti lielu darbu. Tiek strādāts ar elpu, mutes atvērumu, stāju, skaņu, visām augšām. Un ja godīgi, es dažreiz nesaprotu kā viņa man vēl var tik daudz dot, koristi sapratīs, mana attieksme ir neizturama, es smejos, ārdos un vienkārši uzmetu viņai tieši tajos brīōs, kad nevar un kad ir vajadzīga liela koncentrēšanās. Bet laikam jau viņa tajos brīžos to visu aizmirst un vienkārši dod.

klavierstundā, pēdējā stunda bija tik forša. ļoti ļoti. Man bija jāizjūt minūte. izklausās galīgi elementāri, bet tā vispār nav. Pamēģiniet vienkārši aizvērt acis atslābināties un izjust 1 minūti, kad jums liekas, ka minūte ir pagājusi, sasit plaukstas. Nu kā bija?

Un Madar, atceries kā mēs negājām uz stundu, bet 2. stāvā košļājām košļenes un pūtām nedabīgi lielus burbuļus, tas bija smieklīgi, kaut kāda toletē pie spoguļa, un pašas pārsmējušās. :D Tā jau ir tā labā bērnība. Unnn vēl toreiz, kad mēs sēdējām pie rozītes stundā un viņa mums meklēja vokalīzes, mēs normāli čiliņā uzliekam kājas uz galda un sēžam. :D Vienā brīdī likās, ka viņa pamanīs, bet neee.

Ar šo visu es gribēju pteikt, ka man tur pavadītais laiks nozīmē diezgan daudz un būs žēl pamest to skolu un vēl jo vairāk atdot tautas tērpu, kas nozīmē, ka tava Cantus karjera ir beigusies. Paldies. :)