Mani ir, man ir, ko jums pastāstīt.

Šī gada Lieldienu brīvdienas- labas, bet es nedaudz piemirsu kāpēc tās tiek svinētas? Par to es sevi nosodu, es no vienas puses nožēloju, ka vairāk laika nepievērsos tam visam un nepadomāju par to, bet no otras puses- kas bijis bijis, neko nevar darīt, nākošgad iespējams padomāšu. :)
Labi, bet ne par to.
Sēdēju twitterii un manī pavisam nejauši atkal ieslīdēja tā sajūta. Tā brīnišķīgā sajūta- lasot grāmatas vai vienkārši aizverot acis un fantazējot. Zini, kā tas ir? Zini, cik tas ir jauki, ka tu patiesi uz dažām minūtē, kaut vai uz dažām sekundēm vari pieņemt par īstenību sev vēlamo, tu vari izfantazēt visu ko jebkad esi vēlējies. Uz brīdi tu vari būt vienalga kur. Un ja es varētu, es visu laiku fantazētu, man nepatīk tā sajūta, kad es pamostos no tā visa. man nepatīk atgriezties realitātē. šajā skarbajā, nogurdinošajā, un pavisam noteikti, pelēkajā ikdienā.
Tātad ar visu šo es jums gribēju pateikt, ka atkal no jauna lasīšu grāmatu "Romeo un Džuljeta". Man patiik. tā ir viena no grāmatām, kurā es ieslīkstu. Es patiesi sajūsminos par katru rindiņu, kas tur ir uzrakstīta. Es dzīvoju tai līdz, es jūtu tai līdz. Tā ir mana grāmata. pavisam noteikti, pagaidām es nevienu tik pat labu grāmatu neesmu atradusi. nezinu, vai vispār vēl kaut kur tāda ir. Tāda kuru es varu lasīt nezincik reizes pēc kārtas un raudāt atkal no jauna.

kas i, koooo?

Ziniet, es šeit blogu rakstīju ilgi, visu laiku dzēšot nost un rakstot pa jaunu. Tagad esmu nonākusi pie secinājuma, ka man pagaidām te nav ko rakstīt, man nav ko jums stāstīt un parādīt. Turiet par mani īkšķus. Sāku dziedāt 2 koros, nav viegli, balss ir galīgā dirsā, bet es turos, es varēšu, un vispār, man 6dien skate un pēc tam baļļuks ar cantusu+ dāņiem+ lietuviešiem, ceru, ka būs bildes ko jums parādīt, tad varbūt arī šeit kaut ko jēdzīgu uzrakstīšu, bet pagaidām Attttaaaaaa. :*

Nu ko, mīļie.

Visa kā ir par daudz, bet es nesūdzos, man patīk krāsaina dzīve. man patīk, ja viss kas ar mani notiek, notiek tā spilgti un kārtīgi. Pēdējo reizi, kad šeit kaut ko rakstīju, tas bija drūmi un pavisma noteikti negatīvi. Nē, šis raksts tāds nebūs, nepavisam ne.

Tātad pirms kāda laika, īsti neatceros kad, bija ar madaru sarunāts dziedāt duetu pie viņas, tas izvērtās samērā lielā ballītē. Liku kaķiem slazdus, pēc tam pati viņus apēdu. Vienu vārdu sakot, jau atkal man ar manām dirsējistabiņas meitenēm ir labi. :) Un šito rakstot, man atmiņa iešāvās mana un mammas saruna- Tās kora meitenes jau tev tādas labas draudzenes, un laikam jau viņas tev paliks tādas arī tad, kad jūs izšķirieties un nebūsiet dienu dienā kopā. Un jā, es patiesi varu teikt- Mēs katrs esam kā Ansītis un Grietiņa, katrs aiz sevis atstājam pēdas kā maizes drupačas un akmentiņus. Dažš atstāj dziļākas, cits viegliņām pārskrien pāri un nekādas īpašas atmiņas nepaliek, ir arī tādi, kuri manī izraisa dusmas un vienīgi negatīvas emocijas. Tad nu meitenes ziniet, jūs man atstāsiet tās dziļākās un labākās pēdas, es nezinu kā es varētu jūs aizmirst. Vecumdienās mazbērniem varēšu stāstīt kādas stūulbības ar jums kopā ir darītas. :D

Vēl kaut kad ar Madrau korī pārsmējāmies. un es pat īsti neatceros par ko, jo nu galu galā, kāda starpība par ko, ka tik jautri. Atceries? Un paldies par labajām emocijām.

Pagājušās nedēļas brīvdienās sadrīju muļķības, ir bišķiņ kauns, bet nekas, būs ko atcerēties. :D Tomēr, bija labi. :0

un katrā ziņā šodien ir nepārspējama. :D Aerobikas festivāls, vakara mierīgā pastaiga ar draudzenēm, volejbols, florbols, ahhh, visa kā tik daudz.

Es tiešām katram novēlu, lai jums ir tieši tādi draugi kā man, jo man viņi ir paši labākie. Katrs savādāks, bet visus viņus vieno viena lieta. es nezinu kas, iespējams, ka tie ir smiekli, jautrība, labs garastāvoklis. Nezinu, bet centīšos to noskaidrot. Es gribu, lai viss ir vēl spilgtāk, lai viss ir vēl krāsaināk, jo nāk pavasaris un putniņi pārojās. KOOO? :d kāds sakars. lani, es eju gulēt čau. :*