si sol siiii do re mi faa re si, si mi sooool, si mi sol fa re siii

čau, pēdējā laikā man vairāki draugi prasījuši: Kas tad noticis ar tavu blogu? Mana atbilde: Es nezinu, man laikam vienkārši vēl nav par ko rakstīt tā īsti, bet gaidiet, būs!! :) Nu tad ir pienākusi tā diena, kad man ir par ko rakstīt. Jau kādas 2 nedēļas kāds man katru dienu atgādina kaut ko par Cantusu. (jā, es zinu, šitāds ieraksts par cantusu ir visām meitenēm, kas tur dzied un raksta blogu) vēl vakar, kāds man ne tik labi pazīstams prasīja: nu kā tad ir, tev patīk tur iet vai nē? un tajā mirklī es aizdomājos par pašu, pašu sākumu. Es atbildēju negaidīti patiesi: Kad biju pavisam maza man patika, tad pa visu bija laiks, ka sēdēju pie klavierēm ar asarām acīs un centos kaut ko iemācīties, bet tagad jau laikam man atkal tas viss patīk. :)

esot cilvēki, kam mūzikas skola ir kā dzīves veids. Laikam jau tā arī ir.

Pirms kāda gada man bija ritīga rutīna ar ikdienu, 7 celties, skola, mūzikas skola, mājas darbi, gulēt. un tā katru dienu. varbūt izņēmumi bija, ja kaut kur bija kāds eksāmens, bet pārsvarā visu laiku viens un tas pats, nogurdinoši, vaine?

Tad es izlasīju montiņas blogu, tas bija nesen(šo vārdu var lasīt no abām pusēm. :D )

http://montab.blogspot.com/2011/02/ikdiena.html (ceru, ka viņa nebūs dusmīga, ka bišķin pareklamēju) Un tagad izlasiet februāra ierakstu ar nosaukumu "bet man ir šī diena, kuru nodzīvot ar prieku bez steigas". Nu, kā tad ir, sagribējās iet mūzikas skolā? :D

mainījās visi uzskati, uz klavieru stundām es eju ar tādu prieku kā vēl nekad, pie rozītes aahhhh, tā ir vienkārši bauda, izbaudu katru man uzkliegto vārdu. :d

kā jau jūs zināt, mana specialitāte ir dziedāšana. tas nozīmē, ka gandrīz katru dienu pie rozītes kabinetā es pavadu ĻOTI daudz laika. Tas viss tur tiešām netiek pavadīts veltīgi. Gan es, gan rozīte manis pilnveidošanā iegulda ļoti lielu darbu. Tiek strādāts ar elpu, mutes atvērumu, stāju, skaņu, visām augšām. Un ja godīgi, es dažreiz nesaprotu kā viņa man vēl var tik daudz dot, koristi sapratīs, mana attieksme ir neizturama, es smejos, ārdos un vienkārši uzmetu viņai tieši tajos brīōs, kad nevar un kad ir vajadzīga liela koncentrēšanās. Bet laikam jau viņa tajos brīžos to visu aizmirst un vienkārši dod.

klavierstundā, pēdējā stunda bija tik forša. ļoti ļoti. Man bija jāizjūt minūte. izklausās galīgi elementāri, bet tā vispār nav. Pamēģiniet vienkārši aizvērt acis atslābināties un izjust 1 minūti, kad jums liekas, ka minūte ir pagājusi, sasit plaukstas. Nu kā bija?

Un Madar, atceries kā mēs negājām uz stundu, bet 2. stāvā košļājām košļenes un pūtām nedabīgi lielus burbuļus, tas bija smieklīgi, kaut kāda toletē pie spoguļa, un pašas pārsmējušās. :D Tā jau ir tā labā bērnība. Unnn vēl toreiz, kad mēs sēdējām pie rozītes stundā un viņa mums meklēja vokalīzes, mēs normāli čiliņā uzliekam kājas uz galda un sēžam. :D Vienā brīdī likās, ka viņa pamanīs, bet neee.

Ar šo visu es gribēju pteikt, ka man tur pavadītais laiks nozīmē diezgan daudz un būs žēl pamest to skolu un vēl jo vairāk atdot tautas tērpu, kas nozīmē, ka tava Cantus karjera ir beigusies. Paldies. :)