Mani ir, man ir, ko jums pastāstīt.

Šī gada Lieldienu brīvdienas- labas, bet es nedaudz piemirsu kāpēc tās tiek svinētas? Par to es sevi nosodu, es no vienas puses nožēloju, ka vairāk laika nepievērsos tam visam un nepadomāju par to, bet no otras puses- kas bijis bijis, neko nevar darīt, nākošgad iespējams padomāšu. :)
Labi, bet ne par to.
Sēdēju twitterii un manī pavisam nejauši atkal ieslīdēja tā sajūta. Tā brīnišķīgā sajūta- lasot grāmatas vai vienkārši aizverot acis un fantazējot. Zini, kā tas ir? Zini, cik tas ir jauki, ka tu patiesi uz dažām minūtē, kaut vai uz dažām sekundēm vari pieņemt par īstenību sev vēlamo, tu vari izfantazēt visu ko jebkad esi vēlējies. Uz brīdi tu vari būt vienalga kur. Un ja es varētu, es visu laiku fantazētu, man nepatīk tā sajūta, kad es pamostos no tā visa. man nepatīk atgriezties realitātē. šajā skarbajā, nogurdinošajā, un pavisam noteikti, pelēkajā ikdienā.
Tātad ar visu šo es jums gribēju pateikt, ka atkal no jauna lasīšu grāmatu "Romeo un Džuljeta". Man patiik. tā ir viena no grāmatām, kurā es ieslīkstu. Es patiesi sajūsminos par katru rindiņu, kas tur ir uzrakstīta. Es dzīvoju tai līdz, es jūtu tai līdz. Tā ir mana grāmata. pavisam noteikti, pagaidām es nevienu tik pat labu grāmatu neesmu atradusi. nezinu, vai vispār vēl kaut kur tāda ir. Tāda kuru es varu lasīt nezincik reizes pēc kārtas un raudāt atkal no jauna.